Шрифт:
«Nogalini vinu,» atskaneja aizsmakusi vecas sievietes balss, un divi no viniem pagriezas pret mani.
Man izdevas pamanit, ka no halata platajam piedurknem izlauzas liesma un metas man preti.
– Sasodits!
5. nodala
Liesma pieauga, tuvojoties man, tapec, kad es to cinijos, ta jau bija tikpat liela ka mana galva. Vinam aizlidoja vel vairakas burvestibas, bet es vienkarsi pielecu mala un metos preti burvjiem. Acimredzot vini no manis negaidija tadu veiklibu, tapec sakuma apmulsa un tad metas uz visam pusem. Veca sieviete, kura turpinaja mocit nelaimigo sievieti, izradijas tik draiska, ka, pacelusi halata malu, metas pec saviem lidzdalibniekiem un driz vien pazuda aiz kaiminu majam.
Saja laika burvestiba parstaja darboties, un sieviete smagi nokrita uz cela. Vina alkatigi elsas pec gaisa un nevareja elpot. Es nometos vinai blakus un palidzeju vinai piecelties. Es vinai neko nejautaju, lavu vinai atvilkt elpu. Pec paris minutem vina pati runaja.
– T-paldies. Vini… es… Paldies,» vina ar grutibam runaja un svilpodama elpoja.
Acimredzot, vecais vanags kaut ko sabojaja, kad vina vinu noznaudza ar magisku netikumu. Es zinaju par so burvestibu, jo berniba mani intereseja dazadas magijas studijas. Toreiz, desmit gadu vecuma, nolemu, ka noteikti iemacisos radit spokainus ierocus un brunas.
– Paldies nevajag. Labak nomierinies un atvelc elpu.
Pirmo reizi ciesi paskatijos uz sievieti. Vina bija apmeram trisdesmit gadus veca, ar tumsu adu un tumsi brunam acim, gandriz melnam. Vina bija gerbusies daudzslanu krasaina kleita, uz krutim karajas rotaslietas un dazadi amuleti. Vina uztvera manu meklejoso skatienu un pamaja.
«Ja, es esmu cigans,» vina teica tada toni, it ka attaisnotos.
«Man vienalga,» es paraustiju plecus.
– Es redzu, ka tam nav nozimes. Tu esi savadaka, pavisam cita,» vina verigi ieskatijas manas acis un smaidot pamaja. – Cits.
Es necentos noskaidrot, ko vina ar to doma. Es neticeju zilesanai vai astrologijai. Es neteiksu, ka man ta skita vavulosana, bet tie neradija parliecibu. Man tas bija tas pats, kas plukt kumelisu ziedlapinas un gaidit patiesu atbildi. Ja kadam tas palidz, tad laujiet to izmantot – nespriedisu, bet pats nekad neversisos pie zilniekiem. Vismaz ta es tagad domaju.
– Kur tu dzivo? Es tevi pavadisu. Peksni vini gaida aiz stura,» es piecelos un palidzeju vinai piecelties.
– Ne, tev nevajag mani pavadit. Es dzivoju netalu, un sie neliesi bija tik nobijusies, ka neatgriezisies,» vina notirija netirumus no kleitas apaksmalas un iztaisnojas.
– Esi uzmanigs. Ja tavi mocitaji atkal paradisies, tuvako paris stundu laika es busu Lepota,» es bridinaju.
– Ej ej. Jusu pavadonis jau ir noguris no satraukuma. Vel tikai nedaudz, un vina pati atnaks surp skriet,» vina pamaja ar galvu un traucas uz rosigo soseju, kas bija redzama starp majam.
Es vinai nejautaju, ka vina zinaja par savu pavadoni. Un tapec bija skaidrs, ka viens uz sadiem restoraniem neiet.
Es steidzos uz restoranu un tikko biju iegajusi, kad Lisa man pamaja ar roku, sezot pie galdina pie loga.
– Beidzot es biju tik noraizejies. Es jau domaju iet tev palidzet,» vina teica, kad es apsedos preti.
– Palidzibai? Un ka jus varetu man palidzet? – pasmaidija un panema edienkarti, kuru pieklajigais viesmilis pasniedza man.
– Tev nevajadzetu smieties. Vai esat aizmirsis, ka es varu izveidot dunci? – vina pusbalsi jautaja.
– Ne, neesmu aizmirsis. Bet jums joprojam ir jazina, ka lietot dunci. Citadi tam nav jegas.
«Es to varu,» vina lepojas.
– Ja? Un kas tevi macija? – man radas interese.
Man vienmer skitis, ka tadam trauslam romantiskam dabam ka Liza vislabak ir kontrolet augus vai gaisu, bet noteikti ne ierocus.
«Mans tevs vienmer gribeja, lai es varu pastavet par sevi, tapec kops bernibas nodarbojos ar dazadam cinas makslam.
– Nopietni? Es pat nevareju par to domat. Izradas, ka es par tevi zinu tik maz.
«Nu, iepazisim viens otru labak,» vina teica, panema glazi un pastiepa man roku.
– Iesim. Luk, tuvakai pazinai,» es pasludinaju, un mes saskandinajam glazes.
Vakars pagaja labi. Mes daudz runajam un smejamies. Tiesa, es centos vinu neielaist manas gimenes problemas, bet vina nejautaja.
Vakarinas bija lieliskas. Ipasi zivis, kas pagatavotas uz oglem. Pasutot apzinati neskatijos uz cenam, lai varetu pasutit tiesi to, ko velos, nevis letak. Pec nemitigas taupisanas gribejas vismaz uz vakaru atpusties un baudit edienu un patikamu kompaniju.
Kad atnesa ceku, izlikos, ka viss kartiba, lai gan gandriz uzvarijos no sasutuma. Sauja salatu, kas pagatavoti no kaut kadiem nokaltusiem augiem, kaulainas zivis, izturets kukas gabals un skabs vins, man izmaksaja trisdesmit rublus. Trisdesmit!