– Un, ja es iemacisos izveidot brunas pirms eksameniem un vel ir atlicis laiks, vai jus man iemacisit veidot arbaletu un tam skruves? – cerigi jautaju.

«Redzesim,» vins atbildeja pec dazam domam.

Pirmaja nodarbiba es atkal praktizeju vairoga izveidi, bet otraja Efims Prokhorovics man paradija, ka izveidot brunas, kas jus pilniba parklaj. Pec tam, kad vins izdarija burvestibu, vinam paradijas caurspidigs, tikko pamanams kristala terps, kivere, cimdi un pat zabaki.

Lidz otras nodarbibas beigam es vareju izveidot tikai vienu cimdu, kas apnema manu roku, bet es to nemaz nejutu.

«Iedomajieties, cik kilogramus svertu sadas brunas, ja tas butu izgatavotas nevis no metala, bet gan no Mari monitora kirzakas izturigas adas.» Bet jus varat pasargat sevi jebkura laika un vieta, bez jebkada aprikojuma un pat nejutot svaru. Tu pats saproti, ka kaujas laika katra lieka detala un ipasi liekais svars padara tevi neveiklaku un bremze kustibas atrumu.

– Piekritu. Sis brunas ir daudz labakas. Cik lielu un kadu uzbrukuma speku tas spej izturet?

– Tas ir atkarigs no jums un jusu iespejam. Jus pats zinat, jo augstaks ir jusu rangs, jo specigaks ir ierocis un stiprakas brunas. Tagad galvenais ir iemacities to izveidot.

Saja laika noskaneja zvans, un es steidzos uz edamistabu, lai nestavetu gara rinda. Nolicis uz paplates visu, ko biju iecerejis est, paskatijos apkart, vai nav brivas vietas un ieraudziju Gorinu. Vins uzmanigi izlikas mani nemanam, lai gan sedeja preti kasei. Nu man ir labak. Varbut vins beidzot ir nomierinajies.

Pec pusdienam es saku nodarbibu par plaisu vesturi. Mazais vecais virs, profesors, monotona balsi runaja par to, ka pirms trissimt gadiem paradijas pirmais Rifts, bet pec tam dazu nedelu laika paradijas vel vairaki desmiti. Toreizejais imperators Valentins Uzvarosais lika noslegt plaisas ar augstu sienu un novietot apsardzi, lai neviens tur neietu. Vins vel nezinaja, ka briesmas slepjas ieksa. Tikai tad, kad monstri saka regulari ielauzties musu zeme un izpostija veselus ciematus, imperators izveidoja pirmo gildi, savacot to no labakajiem burvjiem. Nedaudz velak tika atklati plosti un pec tam citas vertigas lietas, ko Rifts deva.

Kops ta laika Rifti ir paradijusies vel vairakas reizes, tacu ne tik liela skaita, un pedejo trisdesmit gadu laika nav bijis neviena jauna Rifta.

Ar interesi klausijos lekciju un pec nodarbibas versos pie skolotajas, lai pajautatu, kada literatura man par so temu jalasa. Vins bija loti priecigs, jo bija pieradis, ka studenti ipasi nevelas apgut vina disciplinu, tapec vins no adas portfela iznema divas gramatas un pasniedza tas man. Bet ar nosacijumu, ka noteikti atdosu. Es apsoliju un, satverusi gramatas zem rokas, devos uz kopmitnes pusi. Bija jau pieci vakara, un mes ar Lizu vienojamies satikties sesos.

Pec raksanas pa savu skapi, es izvelejos tirako uzvalku un pedejo tiro kreklu. Tapec cela uz Lizas maju man nacas piestat pie studentu velas mazgatavas un nodot netiras drebes, par mazgasanu samaksajot piecus rublus.

Apsargs pie Lizas majas vartiem sakuma skatijas uz mani ar aizdomam, bet vins pavadija mani majas un zinoja par manu ierasanos. Kamer es gaidiju Lizu, es staigaju pa vinas majas pirmo stavu un atzimeju, ka vinai loti patik roza krasa. Pat sienu krasa bija gaisi roza, nemaz nerunajot par mebelem, paklajiem un dazadiem sikumiem.

– Esmu gatavs. Ejam,» vina teica un noskreja leja pa kapnem no otra stava.

Vina bija gerbusies meteli ar melnu flitetu kleitu apaksa. Vina izskatijas lieliski, ko es vinai uzreiz pateicu. Liza pasmaidija un satvera manu roku. Tuvums vinai lika manai sirdij paatrinaties, tacu es to neizradiju un lenam vedu vinu uz izeju. Uz cela arpus akademijas mus jau gaidija taksis, kuru biju ieprieks izsaucis.

Mes apsedamies aizmugureja sedekli, un Liza saka runat par to, ka norit vinas praktiska apmaciba. Ka izradijas, Efims Prohorovics nesteidzas macit parejiem mana kursa izveidot spoku ierocus. Pec tam, kad visi iemacijas izgatavot dunci, ko nevareja mest, bet tikai tureja rokas, vins vinus parcela uz teoretisko apmacibu spoku brunu pamatos. Visticamak, vins mani macija savadak, jo es devos uz Rifts.

Restorans Lepota, uz kuru uzaicinaju Lizu, tika uzskatits par vienu no dargakajiem pilseta un tur driksteja uztureties tikai aristokrati. Pagajusaja gada bija milzigs skandals, kas izcelas pec tam, kad vini atteicas ielaist bagatu rupnieku no vienkarsajiem cilvekiem. Man nepatika vicinat savu titulu, bet saja gadijuma man tas bija jadara, ja gribeju, lai mani ielaiz.

Izkapam no taksometra un devamies uz restorana augsto lieveni. Peksni tiesi pie ieejas es sajutu aukstumu, kas parskreja pa muguru un sastinga pakausi. Tas notika ar mani, kad bija briesmas. Bet ne tikai man, bet ari tiem, kas ir man blakus. Es apstajos, izveidoju zobenu un piesardzigi paskatijos apkart.

– Kostja, kas noticis? – Liza uztraucas.

– Es vel nezinu, bet…

Man nebija laika pabeigt teikumu, jo no tuvakas vartejas atskaneja knada.

– Iet uz restoranu. «Es tagad busu klat,» es paveleju un ieskreju tumsaja varteja.

Vispirms es ieraudziju sievieti. Vina lidinajas virs zemes, piespieda rokas pie rikles un spardija kajas. Klusi atverusi muti, vina ar asaram acis ludza palidzibu. Preti vinai staveja tris tumsas figuras garos, melnos terpos.

– Hei, palaidiet sievieti vala! – es iekliedzos un pacelu zobenu.