Шрифт:
Neviens no mums negribeja dalities, bet nebija izveles, tapec pec pusstundas visi kopa tuvojamies Riftam.
Es domaju, ka nebutu labakas iespejas atrisinat domstarpibas, un ierosinaju:
– Darisim ta: ta, kura gilde savaks visvairak resursu, pirma ieklus Riftos. Vai tu piekriti?
«Mes vienmer busim pirmie, kas ienaks,» Potaps murminaja caur zobiem.
– Tatad tu izklaidejies? – es pasmaidiju.
«Tev vajadzetu uzmanit savus vardus, brukle.» «Es ne no ka nebaidos,» vins sarauca kuplas uzacis.
– Tad darijums? – es pastiepu roku.
– Sasodits. Vienosanas,» vins man paspieda roku.
Tiklidz iegajam Rifta, mums uzbruka. Bet tie nebija briesmoni.
4. nodala
Kad iegajam Rifta, spokainais zobens jau bija manas rokas, tapec man izdevas atvairit uzbrukumu zalo burvju bultu veida. Monstri nevareja burvest, tapec tie bija sapratigi radijumi, kas slepas blivaja vegetacija.
– Kas pie velna? Te nevienam nevajadzetu but! – Potaps reca un raidija meza zilu postosu sferu.
Tas ielidoja dzili meza un eksplodeja. Atskaneja cikstesana, un cilvekveidigie radijumi ar zalu zvinainu adu un acim ka kirzakai metas dazados virzienos. Skrienot vini mus atkal apbera ar mirdzosi zalam bultam.
Peksni kads aiz manis noelsas un nokrita zeme. Es pagriezos un ieraudziju, ka tas ir viens no Siriusa burvjiem. Vinam bija zals plankums tiesi pieres vidu, kas atri izplatijas.
Saja laika pludi metas vinam preti. Vins atri nonema brunas no krutim un novietoja dziedinoso artefaktu. Tomer burvis kluva arvien sliktaks. Vins tik tikko speja elpot un nemirkskinot skatijas uz tumsi pelekajam debesim.
Tikmer mums atkal uzbruka. Viena no bultam trapija man mugura, bet dzelzs plaksne adas futrali mani drosi pasargaja. Vel vairakas bultas atsitas pret spoka zobenu un pazuda.
– Sis sasoditais artefakts nepalidz! Cau, Zora, elpo! Vai tu mani dzirdi? Elpo, sasodits! – Potaps kliedza.
Uz ievainota burvja krutim jau guleja tris artefakti, tacu zalumi neatkapas. Gluzi preteji, vina acis pat kluva zalas.
«Mums vispirms jatiek gala ar humanozauriem un tikai tad javac resursi,» es teicu un virzijos uz to, kur mums atkal lidoja bultas.
– Kostjai ir taisniba. Uzbrukums! – Vlads kliedza.
Musu gilde metas meza, sasita kokus skembas un dedzinaja krumus un zali. Lai gan mes visi bijam dzeltena ranga, mums izdevas magija un ieroci. Pat ja ne tada pasa limeni ka tie, kuri bija augstaki ranga.
Siriuss ari pievienojas mums, bet ne pilna sastava. Potaps un vel viens no vina burvjiem pacela ievainoto cilveku un tika nogadati musu pasaule. Es nekad nebiju sos radijumus saticis vai pat dzirdejis par tiem, tapec nezinaju, kas notiks ar to, kuru trapis zala bulta. Bet, spriezot pec ta, ka parastie dziednieciskie artefakti nespeja tikt gala ar nezinamo magiju, labak but piesardzigiem un nelaut zalajai bultai trapit.
Mes izklidam pa mezu. Es devos uz nelielu akmeni ar skatu uz kokiem. Tad no krumiem uz mani lidoja zala bulta. Es noliku sev prieksa spokainu vairogu, lai parbauditu, cik tas spej atvairit citplanetiesu magijas triecienu. Vairogs paveica lielisku darbu. Bulta trapija un pazuda.
Es metos pie kruma un situ ar zobenu. Atskaneja ass kliedziens, ka putnam, un zals humanoids radijums nokrita zeme kopa ar zariem. Krums bija kupls, tapec neredzeju, kur situ, bet, kad piegaju un atmetu zarus, ieraudziju, ka esmu gandriz pargriezis Grinu uz pusem. No tas teceja biezas tumsi cerinu asinis un samerceja zemi. Grins paskatijas uz mani ar saviem gareniskajiem zilitem un, ilgi izelpojot, sastinga.
Ar zobena galu es pargriezu vina krutis un ieraudziju plostu. Tas bija tik spilgts un liels, ka neparprotami piedereja videja limena riftam. Ka departaments pielava tik kludu, ka iedeva mums tik bistamu Riftu? Ne, es nesudzos. Gluzi otradi, es loti priecajos, ka atnacu uz sejieni, bet man bija zel to nabaga, kurs bija kluvis zals. Galu gala nevienam no mums nebija ne jausmas, kurp ejam un kas mus seit sagaida, un tas bija nepareizi.
Saja laika es ar acs kaktinu satveru kadu kustibu un nolaidos. Es to izdariju laika. Izradijas, ka meza iemitnieki mani jau bija aplenkusi un uzbruka no dazadam pusem uzreiz. Nolemu sakt ar Grinu, kuru pamaniju, tapec, notupusies un turot zobenu sev prieksa, metos uz klints pusi. Vins mani nesagaidija, bet, cik vien atri speja, metas biezokni.
Es atkal nozeloju, ka vel nezinaju, ka izveidot arbaletu. Cik jauki butu vienkarsi iemest vinam pa galvu, nevis steigties cauri nepazistamam mezam pec vieteja iedzivotaja, kurs so mezu pazina ka savu pirkstu. Ja, siem divainisiem bija tikai tris pirksti, un tie beidzas ar asiem nagiem.
Skrienot pec viena Grina, redzeju vel vienu nokapjam no koka. Tapec viniem ir vajadzigi tadi nagi, lai raptos kokos. Ar vilni vina zvinaina galva iekrita biezaja zale. Izvilku plostu, ieliku konteinera un ieraudziju Vladu.