– Kas notika talak? – izvilku vectevu no atminam.

«Tad Gorins paradijas un visu nopirka,» vins atmeta rokas.

– Vai tavs tevs vinu kadreiz piemineja?

– Es nedzirdeju. Bet Sergejs kluva loti noslepumains, tiklidz vins saka spelet. Tapec neizsledzu, ka vinam varetu but kads jauns pazina, par kuru es neko nezinaju.

Saja laika istabas durvis atveras un paradijas Dasas galva.

– Masina jau ir pie vartiem.

Es teicu savam vectevam ieverot visus arstu ieteikumus un, atvadoties, izgaju no istabas. Pie ardurvim vins apskava Dasu un apsolija ierasties brivdienas.

– Marija Iljinicna, pieskati visus seit esosos. Ja tev ir kadas grutibas vai kaut kas vajadzigs, nevilcinies man zvanit,» es pasniedzu vinai savu vizitkarti.

– Labi, Konstantins Sergejevic. Lai jums labs celojums,» vina atbildeja un viegli pasmaidija.

Izgaju ara, iekapu masina un paveleju aizvest mani uz staciju. Pats prieksnieks brauca, tapec visu celu runajam par muizas lietam.

Vilciena es noliku teva cekus un vina piezimju gramatinu uz galda sev prieksa un saku parbaudit mazo un lielo burtu pareizrakstibu. Viss sanaca. Kvitis bija rakstitas mana teva rokraksta. Nu, vai tas ir loti kvalitativs viltojums.

Maskava ierados vakara. Laiks seit bija labaks, bet debesis bija apmakusas ar smagiem pelekiem makoniem.

Nakamaja diena teoretiskaja nodarbiba par Riftas vertigo arstniecibas augu ievaksanu un pareizu izmantosanu manas domas bija par ritdienas reidu. Lai gan Vlads mums apliecinaja, ka iesim ieksa pirmie, ieksa tadas parliecibas nebija. Un es pieradu uzticeties sev, jo daudzkart biju parliecinats, ka mana intuicija mani nekad nemaldina.

Agri otrdienas rita mes ar visu Uzvaretaju gildi iekapam vilciena. Ka vienmer braucam kupena, bet soreiz bijam cetri. Lakstigala un Vjazovs bija kopa ar mums.

«Tris gadu laika es nekad neesmu bijis saja plaisa.» No kurienes tas radas, jo trisdesmit gadus nav paradijusies jauni rifti? Vai tiesam vins ir pazeminats no videja lidz zemakajam limenim? – Lakstigala neizpratne jautaja, kad Vlads paskaidroja, kur atrodas Rifta.

«Es dzirdeju, ka dazi no tiem laika gaita klust reti.» Saka, ka kaut kur Sibirija ir miris Rifts, kura vispar nekas neparadas,» atbildeja Vjazovs.

– Vini melo! Tajas vienmer var kaut ko atrast. Daziem ir tik augliga zeme, ka pat to var pardot,» sasutis bija Naitingeila.

Es nepievienojos sarunai, lai gan man ari likas divaini, ka musu regiona ir paradijies vel viens zemaks Rifts. Vlads kluseja, bet bija skaidrs, ka vins ir satraukts.

Krievijas imperija. Vaina pie Voronezas

Katru plaisu ieskauj augsta siena un no augsas parklata ar kupolu gadijumam, ja kads radijums no ta izbegtu. Tas notika arkartigi reti, tacu drosiba bija pirmaja vieta. Turklat posteni bija diennakts apsardze, kura bija pieredzejusi kaujas burvji, kuri nepieciesamibas gadijuma vareja nekavejoties nogalinat briesmoni, ka ari vini nodarbojas ar Riftu atversanu un aizversanu.

Mes tuvojamies drosibas postenim, aiz kura eja uz Riftu spideja balta gaisma. Vlads paradija musu piespeli vienam no apsargiem, tacu vins teica, ka Rifts tiks atverts tikai pec pusstundas.

«Tad mes pagaidisim seit,» vins pamaja.

Musu garastavoklis uzlabojas, jo tas nozimeja, ka pec konservacijas Rifta neviena cita nebija, kas nozime, ka beidzot varejam nopelnit labu naudu.

Peksni aiz muguras atskaneja soli un atskaneja rupja balss:

– «Uzvaretaji», ko jus, pie velna, darat musu Rifta?

Visa Siriusa gilde tuvojas mums. Vinu bija desmit, no kuriem divi jau bija oranza ranga, bet vini turpinaja medit ar savu gildi.

– «Sirius», jums ir nepareizs datums. Sodien mes esam pirmie, kas ienak,» atbildeju un gaju uz prieksu, aizskersojot viniem celu.

Siriusa vaditajs Potaps raknajas sava mugursoma, iznema piespeli, pacela to augstu un izsmejosi sacija:

– Nu, vai tu esi satriekts? Eh-h, «Uzvaretaji» jus nekad mus neparspesiet.

«Nesteidzies, Potap,» Vlads vinam paradija musu caurlaidi.

Visi saprata, ka notikusi kluda, un mus nosutija kopa taja pasa diena.

– Mes rikosimies ka parasti. Pirmkart, mes nogalinam visus bistamos radijumus, un lai ta butu, mes atstasim tos, kas nekoz,» Potaps pasmineja, un vina gildes locekli uzgavileja.

– Nu, es ne! Jus vienmer esat pirmais, kas ienak! Tagad ir musu karta! – Lakstigala iesaucas un draudigi virzijas uz viniem.

Saja laika pie mums pieskreja parstavis un paskaidroja:

– Kungi, nevajag strideties. Mana protokola rakstits, ka saja Rifta galvenokart ir ruda, akmeni un vertigi augi, tapec tas tika parnests no videja limena uz zemako. Nav ari neka divaina taja, ka tev iedeva caurlaides uz vienu reizi, jo resursu pietiek visiem.