– Ak, paldies, mana skaistule! – virs labsirdigi reageja. – Loti erti! Mila, vai tev viss kartiba?

Man nebija labi – es biju sausmiga haosa, un man nav ne jausmas, ka man izdevas ievietot paplati uz konsoles galda. Es gribeju aizbegt, lai neviens neredzetu asaras – es gandriz nekad raudaju, bet tagad nevareju notureties. Vai ta vins iegaja politika, ta vins draudzejas? Kam es visu so laiku esmu melojis? Vanai ir sakari un apmaciti puisi – bija stulbi domat, ka vins kadu dienu parvertisies par likumpaklausigu cilveku. Nekas nebeidzas – ja vins vispar grasijas beigties – vins vienkarsi mainija savu arejo telu…

Es biju gatavs turpat kliegt – un nerupeties par svesiniekiem. Bet Ivans apklusinaja manu impulsu ar paceltu roku:

– Mila, man ir ciemini. Es naksu pie tevis velak. – Un pamaja Kosai.

Uzticigais suns izveda mani no biroja, satverot komandu “fas” ar prieksnieka zestu. Ta vins mani aiz elkona vilka pa gaiteni uz kapnem – atrak un talak, ja es saku kliegt. Tagad man gribejas vel vairak kliegt, bet man nebija ko teikt Kosai, tapec izspiedu:

– Ar mani viss kartiba. Es pats tur noklusu.

"Ta neizskatas," atbildeja sis viriesa izskats. – Es tevi aizvedisu uz istabu.

Man bija kauns raudat vina prieksa, kauns izradit savas emocijas, bet pec daziem soliem es burtiski izspraga:

– Kad tas beigsies? Vismaz atbildi man! Paradu izspiesana, draudot gimenem? Cik cilveku jus nogalinajat pec vina paveles? Cik daudz?! Vai ari neskaitiji?

Puisis peksni mani satvera un ar roku aizsedza manu muti. Vins ta vilkas, nemazinot atrumu. Laikam ari pavariem nevajadzetu but manas histerijas lieciniekiem. Es saviebos, pretojos, bet nevareju atraisit dzelzainos tverienus. Kosa mani iemeta gulamistaba, bet pats neiznaca ara – vins apstajas durvju prieksa. Vins drosi vien gribeja parliecinaties, ka es vairs neieskreju biroja ar tadiem pasiem kliedzieniem. Un vins negaiditi atbildeja, kaut ari ne tiesi:

– Paradniekus nenogalina, Elizaveta Andrejevna, vini ir iebiedeti. Mirusais klients naudu neatdos. Tas ir viss? Vai ari par to ir jaraud?

Es neraudaju, asaras pasas teceja par maniem vaigiem, tacu vairs nepieversu tam uzmanibu un kluvu arvien dusmigaka – saznaudzu dures, bet zinaju, ka nevaru uzdriksteties un sist. Tapec sakiet vismaz ta:

– Tatad tas ir normali?! Es… es gribu bernu! Gaju vinam pateikt, ka gribu laist pasaule vina bernu! Tikmer vins draud kada berniem?!

– Kas man rup? – brunete vienaldzigi paraustija plecus.

– Un tagad… tagad es gribu skirties!

– Skirties. Kas man rup?

Vins mani vienkarsi izvilka no samanas ar savu necaurredzamibu. Kakis nav cilveks, bet suns, kurs ir apguvis saimnieka komandas. Bet taja bridi es butu kliedzis pat sunim, plesdama rikli:

– Es vinu mileju! Vienmer patika! Vai kads man ir prasijis, cik gruti ir milet tadu cilveku?!

Kosa tomer paspera soli man preti, bet nepieskaras man, lai gan vina tonis izklausijas savadak – it ka vins meginatu mani nomierinat, vinam tas vienkarsi nebija parak labi:

"Jus nebutu seit, ja Ivans Aleksejevics par to saubitos." Ta tu mili – tiesi tadu, kads tu esi. Ideali varoni pastav tikai romanos.

– Ko darit, ja es to vairs nevaresu? Tiesi sadi?

"Nu," vins gandriz pasmaidija, uzmanigi skatidamies uz mani. – Jus apprecejaties tiesi ar tadu cilveku. Kas tad vainigs?

Es biju apstulbis. Saliku galvu rokas un nogrimu uz gridas. Galu gala patiesiba neviens nav vainigs, iznemot es. Es iemilejos nepareizaja cilveka, gaidiju neiespejamo. Un vina saka vaimanat, jo lidz sim vina pat prata nebija uzdrosinajusies to pateikt:

– Es cereju… Es vienmer cereju, ka vins mainisies… Galu gala Vana ir vislabaka, spilgtaka, vismilaka, vinam pietruka tikai sikumu. Un es ticeju, ka sapnis ir piepildijies… Bet viss bija pa vecam… Un narkotikas, un parejais – viss bija pa vecam. Mainijusies tikai vina uzvalka susana… Un ta bus vienmer…

Es to teicu pie sevis, tapec loti nodrebeju, dzirdot vina atbildi – Kosa nez kapec joprojam turpinaja stavet istaba:

– Es esmu slikts psihologs, ja meklejat padomu. Bet, manuprat, viss ir vienkarsi. Jums ir briniskiga gimene, Ivanam Aleksejevicam jus neesat nekads izvirtnieks, kuram vajag tikai vina naudu. Vins par tevi rupejas. Tapec beidziet trakot par taukiem un turpiniet to, ar ko esat veiksmigi nodarbojies cetrus gadus. Starp citu, vai jus zinat, kapec vins izskiras no savas pirmas sievas? Histerija beidzas. Nesekojiet vinas celam, ja milat savu viru.

To vini sauc par "sadusmosanos". Un Kosa visu pateica pareizi, bet tas izraisija nenormalus smieklus. Paskatijos uz vinu un launi smiedamies jautaju:

– Ka tev tur patik cilveciska izteiksme? Ruslans? Tu esi slikts psihologs, Ruslan! Bet paldies par meginajumu. Ir loti patikami to dzirdet no saimnieka suna ar pasaku iesauku.

– Pasaka? – vins nemaz nedusmojas, un tas, iespejams, ir tas, ko es gribeju.

Es nogurusi pamaju:

– Ej jau ara. Es nekliedzu Sergeja Sidorovica prieksa. Un, ja es velos izliet savu dveseli, tad es labak parunasu ar Sasu – vinam vismaz ir vards.