Garastavoklis bija lielisks, un, padzirdejis par Maksima ierasanos, es pats ieskreju zilaja viesistaba, lai bridinatu, ka vina tevs kadu laiku bus aiznemts. Mana vira jaunakais dels bija mana vecuma, bet attiecibas starp mums acimredzamu iemeslu del vienmer palika saspringtas. Pec izskata vins izturejas pec mates, ne mantoja ne pilites teva brutalitates, loti izskatigs, tacu kaut ka tukss, it ka zem reprezentablas caumalas nebutu paslepta dziviba. Vins pret mani lielakoties izturejas vienaldzigi – mes vienkarsi pieturejamies pie militaras neitralitates.

– Sveiks, Maksim! – Noversu puisa uzmanibu no skatisanas uz attelu virs kamina. – Ivans ir aiznemts, tiekoties ar svarigu cilveku.

"Vinam vienmer ir tiksanas ar svarigiem cilvekiem," puisis atbildeja un tikai tad pagriezas, grimase. – Ak, vai tu joprojam esi seit, Lizaveta? Vai vini tevi nenomainija pret kadu jaunaku?

Gandriz viens un tas pats sveiciens katru reizi. Vina attieksme ir diezgan saprotama – berniskigs aizvainojums pret mati, sevi un brali, kuru Ivans vienkarsi izstuma no savas dzives. Es redzeju savu bijuso sievu tikai vienu reizi, vina nekad nav seit ieradusies. Diezgan skaista, bet padzivojusi sieviete, kura pret mani nemaz neizradija nekadu negativismu. Vai nu parak mierigs, vai ari pietiekami gudrs, lai saprastu: Ivans apprecejas otro reizi pec vairaku gadu skirsanas, un vinai nav isti svarigi, kurs: manekena blonda modele vai Nobela premijas laureats.

– Ka tu redzi. Vai varu atnest tev ko iedzert?

– Es vakar to dzeru. – Maksims tik noguris iekrita kresla, it ka butu vecaks par tevu. – Es sasitu masinu. Tevs atkal kliedz.

– Vins kliedz un nopirks jaunu. Ka pagajuso reizi. “Es panemu preti esoso eleganto kreslu.

"Vai tu esi nolemusi mani audzinat, mammu?" – Vins pasmineja. – Paskatijos ari seit. Bet redzi, kada problema, Lizaveta, ari tavas dienas ne vienmer bus tik saldas. Vai jums neskiet, ka kops apprecejaties ar pasu Morozovu, parejas dienas valkasit perles? Nekas tamlidzigs. Jums bus ne vairak ka trisdesmit, un jus tiksiet norakstits. Krievija joprojam ir daudz apgleznotu lellu, kas naudas del ir gatavas uz visu.

Centos uz uzbrukumiem nereaget, bet divdesmito reizi jau bija vienkarsi:

– Varbut ta ari bus. Tad tu priecasies.

"Ta bus, ta bus," Maksims parliecinaja sev, nevis sev. "Bet vissliktakais ir tas, ka jus no vina neko nesanemsit." Vins izmetis vinu taja, kura vins ieradas maja. Ka vins mus izdzina. Tapec nemiet vera dela labu padomu – saciet krat manikiram jau tagad.

Es pagriezos pret kaminu, lai sleptu smaidu. Ja, Ivans attalinajas no savas ieprieksejas sievas, tacu vina dzivo laba dzivokli centra un diez vai bus ipasi vajadziga. Un vina deli parasti mierigi versas pie vina, kad nepieciesams: ja vins zaude naudu – tetis samaksas paradu, ja vins salauzis automasinu – tetis to nopirks, ja vinu piekers policijai par loga izsisanu dzeruma – tetis. sutis savus puisus un juristus, lai dabutu nelieti ara. Tetis, protams, blaus, reizem uzsitis pa galvu, bet problemu atrisinas. Vai man sudzeties Maksimam? Ivans viniem ir slikts tevs, ar to gruti strideties, vins labpratak ar viniem nekomunicets vispar un neizrada nekadas siltas jutas, bet ja runa ir tikai par naudu un sakariem, tad izmet tas no ieprieksejam. gimeni, lai tie vinam netrauce. Un tas, iespejams, visvairak kaitina Maksimu, nevis tas, ka musu maja ir greznaka neka vina mates dzivoklis.

Un “padomnieks” kluva mezonigs, jo es nereageju:

–Tu esi neaugliga, vai ka? Ja tikai vinai butu laiks dzemdet bernu, tad jus vina del nemirsit uz ielas. Vai ari jus baidaties sabojat figuru? Tatad velti. Vienmer bus kads jaunaks, skaistaks un izliektaks.

Es nevilus plati pasmaidiju. Bet tagad tiesam var domat par berna piedzimsanu, ieprieks sajas domas nebiju iedzilinajies. Man bija bail par sevi, un vel jo vairak par savu bernu. Bet vide mainas! Mana mazula tetis bus cienijams uznemejs vai politikis, nevis kaut kads bandas vadonis…

– Kapec tu smaidi? – Maksims nesaprata. – Vai jau esat stavokli? Apsveicam! – ka vins to izsplava. – Apdrosinasana savtigai kucei.

Vins nespeja sabojat manu garastavokli – tiesi otradi, es smaidiju arvien platak, iztelojoties, ka paliksu stavokli, kad situacija beidzot nostabilizesies. Un manai dzivei bus papildu jega, ko es tik ilgi esmu gaidijis. Es atbildeju, jo vinu vairak kaitinaja mana klusesana:

"Tu vari tam neticet, Maksim, bet, kad es apprecejos ar tavu tevu, pedeja lieta, par ko es domaju, bija grezniba." Mani apmulsa vina aktivitates, bet nevareju atraut no vina skatienu. Nekam nederigs, pat ne savam tevam, peksni kluvu vajadzigs – un kam? Ists granits, siena, pie kuras jebkura sieviete butu laimiga. Cetru gadu laika saja uzskata esmu kluvis tikai stipraks. Ja tavs tevs rit parstas mani milet, es busu izmisuma. Bet tikai tapec, ka es nekad vairs nesatiksu tadu virieti. Tam ir trukumi – es tos redzu. Un vel kaut kas man ir svarigaks.

– Ak, tatad tu atradi sev teti? Vai jus arstejat bernibas traumas? – sarunu biedrs uztvera tikai so. – Tatad tas nebus ilgi. Ja pamanisi jaunu peni, tu uzreiz leksi pa gultu ka skrienoss kakis, pat aizmirsi par greznibu. Un sim kucem ir hormoni.

Vins tacu ir kretins. Vai ari es nevaru izskaidrot? Vai ari ir bezjedzigi vinam paskaidrot? Vina pakratija galvu, bet Maksims turpinaja:

– Vai ari tu jau esi? Tad nu pievieno mani rindai! Es nesolu milestibu lidz kapam, bet varu davinat kadam, kam ta vajadziga.

Es pagriezu acis pret griestiem, joprojam nevaredama to izturet:

– Krapt Vanu ir tas pats, kas krapt sevi. Un tu esi vienkarsi idiots!

Vins paliecas uz prieksu un klusak jautaja:

– Vai tiesam es tev nemaz nepatiku?

Es vairakas minutes skatijos vina seja, lai pati atbildetu. Vins ir gluds, izskatigs puisis, meitenes vinu mil. Vina mierigi un nosverti teica:

– Ne. Tevi nav ne minas no ta, kas varetu izraisit manu lidzjutibu. Katru reizi brinos, ka tu esi vina dels – tik nozelojams, berniskigs un ne ar ko nelidzinas tavam tevam.