Ir pagajusas vairakas dienas no mana darba jauna loma. Marija Petrovna mani terzeja, bezgaligi runajot par ziediem. Driz saksu tik loti izprast ziedoso augu skirnes un veidus, ka uzreiz varesu kerties pie florista.

Sajas dienas Roberts ne reizi neparadijas, vins drosi vien aizmirsa par mani.

Un kapec vinam vajadziga tada nabaga meitene ka es?

Sezot pie tejas ar Mariju Petrovnu, es nolemu parunat par man tik delikatu temu:

– Marija Petrovna! Kapec seit neparadas Roberts Aleksandrovics?

– Tatad vinam ir daudz darba, vinam nav laika mums.

– Un kads vinam darbs, ka vins nevar ierasties seit gandriz stundu nedela? Vai jus varetu iziet vismaz pusdienas?

"Vins nav lidzigs mums, buvmaterialu razosanas uznemuma direktoram."

– Oho, nu tad ir skaidrs…

– Kapec tu jauta, tev ir savs darbs, un man savs. Viss ir kartiba un neviens netrauce.

"Ja," es izdvesu, "tas darbojas vel labak bez uzraudzibas."

– Tas ir tas par ko es runaju. Kur atputisimies, kur dzersim teju? Es seit dzivoju un uzskatu so maju par savam majam.

– Ja, seit ir omuligi, un nevar teikt, ka maja ir neapdzivota.

– Noteikti.

– Kadas gleznas karajas koridora? Kas uz tiem ir attelots?

"Ak," Marija Petrovna ievilka, "sie ir musu kunga vecvectevi un vecvecmaminas." Vins nav Khukhry-Mukhra, bet gan no slavenu tirgotaju un bojaru dinastijas.

Marija Ivanovna pazeminaja toni un puscukstus saka stastit:

"Roberts man pastastija stastu par vienu no saviem vecteviem. Likas, ka vins butu loti bagats tirgotajs. Vins tureja zirgu un aitu ganampulkus, un pat cilveki naca pie vina, lai iznomatu par stradniekiem lauksaimnieciba. Vins bija loti cienits cilveks. Bet tas bija tik sausmigs, slikts laiks… Sakas septinpadsmita gada revolucija, un vini saka atsavinat visus bagatos – atnemt visu ipasumu savam vajadzibam.

Un pasi muiznieki un tirgotaji tika nosauti ka tautas ienaidnieki. Nepatiksanas atnaca ari musu kunga vecteva maja. Vini saka vinu meklet visur. Un vins to panem un paslepjas siena kaudze. Vini bakstija visas siena kaudzes ar daksam, un vini bakstija vinam siena kaudzi, bet vini to nevareja atrast.

Ta aizbega musu Roberta vecvectevs Mitrofans. Ja vins nebutu izglabts, gimene butu partraukta, un vina, musu Roberta, nebutu! Dievs sveti vinu!

– Interesants stasts. Kur tas Mitrofans ir attelots attela?

– Ja, tur, otrais no labas puses. Ar melnu bardu un tadu nopietnu izskatu.

– Un kas vinam blakus ir meitene ar blondiem cirtainiem matiem?

– Vina sieva Anastasija.

– Skaists.

– Vinai.

Nakamaja diena mani sagaidija parsteigums – beidzot uzradas majas saimnieks.

Roberts, ka vienmer, pienaca pie manis ar savu burvigo smaidu un teica:

– Ka tiek gleznota bilde? Nu, laujiet man redzet, ko jus varat darit?

"Jums vel nav jaskatas, nekas vel nav skaidrs," es atbildeju, aizsedzot audeklu ar sevi.

– Nu, labi, ja tu negribi, es neskatisos. Un ari noverst uzmanibu.

"Labi, paskaties, tikai nespriediet parak bargi," es teicu, nokapjot mala no molberta.

– Bet tas fakts?

"Preteja gadijuma es apvainosies un aizbegsu."

"Pedejais, ko no jums gaidiju, bija begsana."

"Es to negaidiju no sevis," es izpludu smieklos.

Roberts isi paskatijas uz audeklu:

– Kamer isti nesapratisi, kas tas ir? Kaut kads ekspresionisms,” puisis smejoties ironizeja.

– Viss tiks izdarits vislabakaja iespejamaja veida, Robert Aleksandrovic!

–Tu smejies par mani? Vienkarsi sauc mani varda, mes esam pazistami gandriz sesus menesus.

"Ja, mes pazistam viens otru, mes esam tikusies tikai paris reizes," es teicu ar skumjam sava balsi.

–Vai tu par to esi sarugtinats? Vai velaties mani redzet biezak? – vins teica ar nesleptu prieku.

– Kapec tu ta doma?

"Es tikai pats to teicu."

"Nu, vins domaja, ka ir vins pats. par ko vins runa? – biju sasutusi par sevi.

– Nu, ja ta, es katru dienu apmeklesu tevi un tavu audeklu.

– Ka ar darba slodzi? – Es biju parsteigts.

– Panemsu atvalinajumu par saviem lidzekliem. Es tik un ta esmu noguris, man vajag garigi nomierinaties,” Roberts noputas.

– Jus esat rezisors, ka vini tiks gala bez jums?

– Kur vini dosies? Ka vini var tikt gala?

– Marija Petrovna! Naciet, padomajiet par kaut ko uzkost kopa ar makslinieku. Ja, pasteidzies, ludzu! – paveleja majas ipasnieks.

Marija Petrovna saka trakot un steidzas uz virtuvi:

– Driz viss bus gatavs, Robert Aleksandrovic!