Шрифт:
«Tev bus perkons,» virietis pasmineja. Un tiesi taja mirkli debesis iedegas zibens uzliesmojuma un gaisu satricinaja perkona klakski.
– ES nesaprotu. «Es nesaprotu, ka tas var but,» sieviete neizpratne sacija. – Labi. Saja pasaule es visur jutu Dieva klatbutni, bet kur ir jusu pedas?
Svesinieks, kurs apbura Saru ar savu izskatu, soreiz vinu parsteidza ar sava prata spozumu.
«Protams, kad jus skataties uz zemi, jus neredzesit mana naga zimi, bet tas nenozime, ka es neeksiste.» Ikviens, kurs saka, ka skistitavas neeksiste, tad, kad tur atradisies, skatisies uz mani ar asaru pilnam acim. Skaidrs, ka es ieeju cilveka kermeni un pienemu ta izskatu. Pedejo reizi, isi pirms Pirma pasaules kara, es biju Dzozefs Meserts, slavenais pianists, ebreju izcelsmes, vel nebija trisdesmit, kad vins nevainojami izpildija Bethovenu, Subertu Si mazora un spideja muzikalaja interpretacija. Man nepatik Vagners, bet vina «Gotterdammerung» ir satraucosas temas. Tas jauneklis bija vacietis. Un seit ir tas, kas ir parsteidzosi: pirms vina divdesmit cetras reizes es biju jauns virietis dazadas valstis, protams, katrs no viniem bija pilnigs pretstats otram, un ir ari dabiski, ka vini bija daudz mazak kopa neka es viens. Patiesibu sakot, es esmu nemirstigs.
Sie vardi atstaja Saru dzilu iespaidu. Vina saprata, ka vinas prieksa ir lielisks originals, ar kuru vinai bija daudz kopiga. Tomer vina isti nesaprata, kas notiek.
«Es skatos tavas skaistajas acis un neredzu tajas velnu,» vina teica.
– Tikmer es esmu velns viriesa izskata. Patiesiba mani ir divas butibas un nav iespejams atdalit vienu no otras. Paskaties, tava figura met enu, bet maneja ne. Es ari neatspoguloju spoguli.
Sara paskatijas uz savu enu, tad uz zemi zem Belcebula un redzeja, ka vina kermenis nemet enu.
– Dievs, tas nevar but!
– Vai tu tam tagad tici?
– Vinam ir neskaidra lidziba ar tevi. Bet tu neesi vins.
– Vai brinums bus pieradijums?
Sara paskatijas uz vinu ieplestam acim.
– Vai tu vari izpildit manu velmi? vina jautaja.
– Jebkas.
– Labi. Es gribu redzet Barbru Streizandu.
– Vai man surp jazvana Barbra?
– Ak ne. Es tikai gribu but vinas koncerta.
«Es nevaru atteikt tik nelaimigai un trucigai sievietei ka jus.»
– Tas ir brinums! – Sara sajusma iesaucas. – Bet ka tu to izdariji? Magiskais koncerts notika 1994. gada. Cik vina bija skaista! Vina izstaroja gaismu. Vinai ir sarma bezdibenis!
– Vinas krasnums ir no Dieva! Vinas balss ir tik tira un speciga, ko ipasi raksturo apbrinojama vokalo niansu bagatiba, un saja zina vina paliks visu laiku un visu tautu lielaka dziedataja.
– Es neticu, ka tu esi velns. Tu esi Kristus cilveka veidola.
– Kas tu! Par ko tu runa?
«Visu savu dzivi es sapnoju redzet Barbru Streizandu sev prieksa. Vina ir mans elks. Un visbeidzot, es to redzeju! To, ko tu izdariji mana laba, neviens velns nekad neizdaris. Ta ir patiesiba?
– Izlemiet pasi.
– Tu esi Kristus, kas naca uz Zemes. Es gribu lugt klusuma.
– Pagaidi! Pagaidiet. Nav nepieciesams lugt. Jums nav taisniba. Es esmu velns no galvas lidz kajam.
– Pieradi.
– Vai esat sanemis maz pieradijumu? Ko vel vajag?
– Vai zini, kada nakotne mani sagaida?
– Ne, bet es zinu, ka katram cilvekam ir noteikts savs liktenis.
– Mana vecuma sievietei bailes no vecuma ir passaprotama lieta. Vai jus varat padarit mani jaunu?
– Ja si ir tava otra velesanas.
– Cik daudz velmju tu vari piepildit?
– Tikai tris.
– Es esmu jums pateicigs, ka izvelejaties mani.
– No manas puses seit nav nekadu ipasu nopelnu. Jus esat iemesls tam, nevis es. Es uzreiz redzeju, ka tu esi ipass.
– Ta ir patiesiba! Paldies. Es varu tik daudz. Nav neka, ar ko es nevaretu tikt gala. Man dzive ir mans kalpojums skaistumam.
– Tas jus drosi vien parsteigs, bet to pasu varu teikt par sevi.
«Es neesmu parliecinats, ka varu jus parsteigt, bet es tomer teiksu: es jutu velnu ne tikai apkarteja pasaule, bet ari sevi.» Vins ir dala no manis.
– Kapec te jabrinas, jo es esmu katra cilveka no vina dzimsanas briza.
– Nu ja. Kadu iemeslu del es par to nedomaju. Zini, es varetu.
– Kas?
– Dzivot pret savu sirdsapzinu. Godiga dzive man maksaja augstu cenu. Ka sis! Ko tu dari Nujorka?
«Es nezinu citu pilsetu pasaule, kas iedvesmotu tadu sajusmu un iedvesmu dvesele.» Es dzivoju visas Eiropas galvaspilsetas, un man nav lielaka prieka par atgriesanos Nujorka. Seit ir tada garigas dzives bagatiba. Un tad es vienmer jutos labi saja pilseta.
«Es domaju, ka tikai Dievs mil Ameriku.»
– Iedomajies, ari velns. Speks, krasnums, parpilniba, vareniba, rupnieciba, kartiba, skaistums, tas viss ir Amerika. Un kada te ir daba! 1901. gada izcilais spanu cellists Pablo Casals ieradas Amerika turneja. Es iegaju Raimonda Dankana kermeni, kurs sagatavoja celojumu. Starp citu, vins bija ekstravagantas Isadoras Dankanas bralis, kura jau dzives laika kluva par legendu. Pie mums taja laika bija Parize dzivojosa amerikanu dziedataja Emma Nevada, kura, starp citu, mani iepazistinaja ar Verdi. Pablo bija sajusmas pilns, Amerika uz vinu atstaja milzigu iespaidu: reiz mes dzeram kafiju viesnica, skiet, Filadelfija, un vins teica: «Nekad agrak neesmu bijis tik sokets par dabas varenibu un daudzveidibu, nekad ar tadu. Es esmu izjutis nevaldamo garu tiem, kuri iekaroja un apdzivoja sis telpas. Seit mani piepilda parlieciba, ka cilveks var piepildit savu sapni, jo viss, kas vinam pietrukst laimei, ir iespejams uz sis zemes. Nevaru garantet, ka tie bija tiesi tie vardi, ko Casals teica taja vakara, tapec pienemsim, ka tie tika teikti parstradata versija, kas ir loti tuva originalam.